slāpes

Es tevi redzēju sapnī
Mēs bijā noguruši
Bija izpumpēti visi,
Visi spēka apcirkņi

Aizsvīduši logi
Istabā vasaras vēsums
Sega plāns audums
Elpu atguvām palēnām

Jau stundas nerunājām
Smaidījām gluži kā muļķi
Dzērām viens otru
Patriecām vakardienu

Mēs ienīdām mīlestību
Neatzinām vājumu
Klusējām
Šķiet viss bija pateikts

Satraukums, aizraujas elpa
Skūpsti ar pēdējiem spēkiem
Glāsti maigpilni
Tirpiņu pavadījums

Aizmigām skavās
Miegs bija trausls
Pienāca pēcpusdiena
Tev bija jāiet

Aizslēdzu durvis
Apēdu ābolu
Zem palaga
Sapņi

gaistošs

Vienmēr
Vienmēr pie vellna, var nošpļauties
pasmaidīt par vakardienu
par šodienu arī var smieties
tikai es
un mēs paši esam vainīgi pie visa
tikai mēs paši

tas ir jāpieņem pašsaprotami
pats esmu savs dievs, savs liktenis, nolemtība, jēga
altruisms pastāv tikai dialõgā
tādā kā tandēmā

vientulība
vientulība māca saprast ka viesiem
ir vienalga kas uz sirds

Vienmēr
vienmēr varam piecelties
roku uz krūts uzdurt
solīt sev jaunu rītu
citiem solīt

viens pīpis
un nepildīt
nepildīt kaut kādu apņemšanos, pakļaušanos, atzīšanos

vienmēr varēs aizbildināties
izskaidrot ka domas un jūtas mainās
laika spiedes rezultāts

un tas tikai piedodami
mēs augam, veidojam atziņas
apzināmies vērtības, principus dzīves

dirst ejiet
likteņa sekotāji
principiālisti
ideālisti

pats esmu dievs
un ir vēl daba
zeme kas mūs mīl
zeme kas ir labvēlīga
pacietīga, sasodīti iejūtīga pret kretīniem

gribēju teikt ēteris
mēs paši esam ēteris
ēteris nevis ūdens

te esam
te vairs ne

laika sprīdis
ir sprīdītis
ir visas tiesības pavadīt
pavadīt kā gribam

runkulis

No acīm prom no sirds ārā
Sirds sirdi neredz, izjūt