Sakot ka tā ir viss vieglāk, viss vienkāršāk sastādīt sarakstu ar lietām kas riebjas viņā.
Es saku ka tas ne sūda nelīdz, varbūt tāpēc ka knapi 5as lietas ir šajā sarakstā un visas mazsvarīgas. Es līdz ausīm viņā un nav tādas dienas kad bijusi vienaldzīga, nakts kad sapņos nav bijusi līdzās.
Es negribu un negribu pārstāt sapņot, cerēt, pievērt acis, sapņot. Zinu un pieņemu ka tas mani nelaimē dzen ik brīdi.
Nav bijušas skumjas un izmisums smagāks līdz šim. Nešaubos tikšu tam pāri, zinu viņa sen nav mana un solījās tāda nebūt mūžos, tikai man ir palicis tas uzdevums noskaldīt pusi no savas sirds.
Es vilcinos.
Un atkal dzīvot tikai ar savu pusi, sadziedēt, pieņemties prātā. Aprast ka tomēr varu būt viens ar saviem sapņiem, bez sirdsmiera siltuma, bez jēgas.
Nu ko, gadās visādi sūdi.
Lielāku lūzumu neesmu piedzīvojis, bet negribīgi gaidu.
Baidos.
